DIVI BRĀĻI RĒZEKNĒ

Nejautājiet kāpēc, bet 13. maijā es nokļuvu Rēzeknē un noskatījos teātra "Nabaga Joriks" iestudējumu "Divi brāļi". Itāļa Fausto Paravidino luga, Mārtiņa Eihes režija, lomās Laura Atelsone un divi Kārļi, Tols un Derums. 

Scenogrāfija paredz aktiera-skatītāja ierastās lokācijas maiņu. Skatītāju krēsli atrodas uz skatuves ar seju pret zāli, kurā savukārt, ērti iekārtojušies sēdvietās, sēž aktieri, vēro mūs un gaida, kad viss sāksies. Spoguļa princips. Tad aktieri pieceļas un uzkāpj augšā pie skatītājiem, aizkars tiek aizbīdīts, viņi ir šeit. Tuvība. Pustumsa. Viss sākas. 

Īstenībā "viss sākās" ātrāk. Tā kā šogad Rēzeknes teātrim tika piesaistīti četri profesionāli (LKA diplomēti) aktieri un profesionāli teātra režisori (Georgijs Surkovs, Inga Tropa, Mārtiņš Eihe u. c.) tika aicināti Rēzeknē veidot iestudējumus, uz Joriku šogad bija spiesta atbraukt arī Spēlmaņu nakts žūrija, lai noskatītos aktieru un režisoru veikumu. Kāpēc tāda atkāpe? Spēlmaņu nakts žūrijas ienākšanas brīdī (bija ieradušies 4 no 5iem) laikā, kritikas karaliene Silvija Radzobe, aizķērās aiz dēļu grīdas scenogrāfiskā pakāpiena un paklupa. Kundze nogāzās, krita gar zemi un sāpīgi atsita roku. Tajā brīdē es nespēju noticēt savām acīm - tur viņa gulēja, svarīgākais cilvēks, kas šo izrādi varētu celt slavas zenītā vai nogremdēt ar vienu tvītu (pēc izrādes twitterī nebija manīts ne pozitīvs, ne negatīvs ieraksts), bet nekā. Cik tomēr liela nozīme ir vienam pakāpienam! Labi, ka vismaz nesalauza ne roku, ne brilles. Klupšana un kritieni var būt tikai konceptuāli.

Lugas darbība noris dzīvoklī. Izrādes scenogrāfija - dēļu grīda, kopā sastiprinātas un salīmētas logu rūtis (stiklotas, uz dažiem lodziņiem var uzpūst karstu elpu un zīmēt ar pirkstu, dažus var pavērt vaļā un izbāzt ārā seju). Logrūšu starpsienas nodala nosacītas teritorijas dzīvoklī, kurā mitinās trīs jaunieši: Ērika un divi brāļi Boriss un Ļevs. Aiz caurspīdīgām logu rūšu sienām - vanna un pods. Pie rampas piekārtas milzīgas šūpoles.

Nu lūk, izrāde sākas. Aktieri atnāk pie skatītājiem, ģērbušies melnos uzvalkos un baltos kreklos. Visi trīs. Aiziet pie klavierēm un sāk dziedāt Nika Keiva dziesmu. 

Kopā izrādes laikā tiek nodziedātas trīs Keiva dziesmas, un tā, iespējams, ir viena no atslēgām, ar kuru var atmūķēt izrādes vēstījumu. Ja tā tiešām ir, tad tas ir ļoti plakātisks un mehānisks paņēmiens. Pēc izrādes dziesmas iestrēgst man prātā un, atnākot mājās, sāku skatīties un klausīties Keiva klipus. Melns uzvalks un balts krekls, Nika Keiva zīme. Kāpēc trīs Niki Keivi spēlē šajā izrādē? Dziedāja viņi labi.

Kā jau minēju iepriekš, stāsts ir par trim jauniešiem. Divi brāļi izīrē istabiņu meitenei (vai varbūt visi trīs īrē kopā dzīvokli) un ar jaunāko brāli meitene uzsāk romānu. Kad viņai apnīk, attiecības tiek pārtrauktas, meiteni neizdodas dabūt prom no dzīvokļa, tāpēc jaunākais brālis izvācas un aizbrauc (karot). Pa šo laiku, meitene savaldzina vecāko brāli, kas viņā ir samīlējies un romantiskās fantāzijās jau ir gatavs apprecēt. Tad jaunākais brālis atgriežas mājās. Skatītāji vēro, kā rodas un sabrūk mīlas trijstūris, kā meli un iedomas sajūk ar īstenību, kā cilvēki spēlē viens ar otra jūtām. Šajā stāstā ir vairākas svarīgas tēmas, ko risināt un par ko runāt: kas ir un kas nav meli, kā mēs to interpretējam, Bībelisks brāļu motīvs, skaudība u. tml. Aktieri veiksmīgi iešūpo šūpoles un izmanto tās saspēlē, attēlojot savstarpējo attiecību nestabilitāti. Kad emocijas un attiecības sakāpinās, varoņi nespēj paslēpties viens no otra savās istabās, jo tām ir caurspīdīgas stikla sienas. Viņi lūr viens otra dzīvēs, izjauc privātuma robežas. Viņi ir pietuvojušies viens otram pārāk tuvu. Viss ir tikai spēle.

Izrādes laikā es domāju tikai par to, kāpēc varoņi nav "normāli" ģērbušies un kāpēc iestudējumam ir izvēlēta tāda drūma un nosacīta vide. Tā var būt, bet aktieriem taču jaspēlē kaislīgus jauniešus, nevis ofisa darbiniekus, un dotā vide viņiem nepalīdz atklāt raksturus un raksturu psiholoģiju. Diemžēl mīlestībai, jūtām un pārdzīvojumiem nenoticu un eju mājās sapīkusi.

Interesanti, ka lugas pirmiestudējums notika pirms pāris gadiem, kad LKA Teātra režijas maģistra students Jānis Mūrnieks iestudēja savu diplomizrādi. Arī toreiz Ērikas lomu spēlēja Laura Atelsone, bet brāļu lomas izpildīja viņas kursabiedri Mārtiņš Upenieks un Pēteris Galviņš. Atrodot internetā video par iestudējumu, rodās pilnīgi cits priekšstats par lugu.

Reālistiski cilvēki reālās cilvēku drēbēs: seksīga un pavedinoša meitene, normāli puiši, sēž pie galda un sarunājas ar mammu skaipā, skatoties klēpjdatorā. Tam es noticētu vairāk nekā logu rūtīm, bet tā jau ir scenogrāfa interpretācija un režisora redzējums.

Atrodu video ar Mārtiņa Eihes godīgo interviju. Izrādās, šī luga nonāca viņa rokās nejaušas sakritības dēļ. Teātrī tika atlaists aktieris (ceturtais) un vajadzēja pielāgoties situācijai.

Lugas teksts ir traģikomisks, ir daudzas ļoti smieklīgas vārdu kaujas un komiski momenti, bet drūmā pustumsā aktieri spēlē smagnēji un ļoti nopietni. Diemžēl atsvešinātības paņēmiens, pastarpināti dziesmu numuri, ilustratīvisms neļauj līdzpārdzīvot un izjust šo stāstu ar dvēselīti, drīzāk tikai nedaudz izkustināt smadzenes. Žēl, ka tā. Bet varbūt arī labi, ka tā.

Kas vēl ir labs Rēzeknē? Apskatījos jaunatklāto pieminekli par godu Latgales kongresa Simtgadei, kurā tika pieņemts vēsturisks lēmums, kura rezultātā tika panākts, ka tā laika trīs apriņķi — Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils — tika atdalīti no Vitebskas guberņas.

Uz monumenta latgaliešu valodā ir Franča Trasūna citāts: "VARAI PĪDAR LAICEIBA, TAISNEIBAI MYUŽEIBA". Par to PĪDAR vietējie smej. Nezinu, kā taisnībai, bet vārdam pīdar vismaz šobrīd ir iespēja pieskarties mūžībai, jo tas ir akmenī iekalts kultūrvēstures piemineklī.

Brauciet uz Rēzekni!

Tuvā pilsēta.

Teātra dienā varēja iegādāties biļetes uz izrādēm ar varenām atlaidēm, tad nu grābām ciet. Pa lēto nopirkām biļetes uz Serebreņņikova izrādi "Tuvā pilsēta". Krievs, kas iestudē lietuviešu dramaturga Ivaškeviča lugu uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves. Nais. Lielas ekspektācijas.

Šeit jāpiebilst, ka esmu redzējusi arī iepriekšējās Kirila izrādes NT, no kurām visvairāk patika "Raiņa sapņi" (izcili), jo no izrādes "Mirušās dvēseles" es atceros tikai slīpo skatuvi un Artusu Kaimiņu (miglaini), un "Voiceks" bija skatīts ierakstā teātris.zip (paldies Borisam un Inārai Tetereviem)

Tad lūk, pa lēto, nozīmē, otrās vislētākās biļetes – 2. balkonā, kas jau tāpat maksā 5 euro, bet ar 30% atlaidi, mums tika gandrīz bezmaksas, pa 3.5 euro. 

Izrāde publiskajā telpā izskanēja ar epitetu – skandaloza, no kuras cilvēki ejot prom vai neatnākot vispār (abonements). Sēžot augšā, gaidījām izrādes sākumu un mēģinājām uzminēt, kurš tad no penšukiem izies ārā pirmais. Jāsaka, ka tādu gadījumu nebija daudz, izrādes 10. minūtē no zāles izgāja tikai 3 cilvēki, visi pārējie nemainīgi palika savās vietās un kolektīvi iegrima tumsā. Ho ho ho. 

Vispār, tā kā esmu redzējusi režisora iepriekšējos darbus, es zināju, kur eju. Sagatavojoties pilnīgai černuhai, biju arī izlasījusi izrādes recenzijas. Silvija Radzobe rakstīja par "Tuvo pilsētu" satori un Henrieta Vorhoustinska – delfos. Pirmajā recenzijā man ļoti patika atsauces uz kinovēsturi un salīdzinošā aspektā apskatītās filmas, kurās var ieraudzīt līdzīgu tematiku un sievietes problēmas, ar kurām saskārās "Tuvās pilsētas" galvenā varone Annika (Doveika). Otrajā recenzijā mani kaitināja un arī nedaudz šokēja tik negants spoilers, kurā atklāts pilnīgi viss izrādes-lugas darbības sižets un sižeta pavērsieni. Iespējams, ja es būtu lasījusi lugu un pārzinātu tekstu, tāda recenzija mani nebūtu pārsteigusi, bet, sakiet, kurš gan no visiem teātra apmeklētājiem būtu pirms tam zinājis visus tvistus, ko atklāj sižets 2.cēlienā? Paldies par izbojātu intrigu, Henrieta, nez, vai Tev patiktu, ja Tev kāds atklātu beigas pirms skatīšanās-lasīšanas-redzēšanas. Lai gan varbūt kādu skatītāju tieši tāda veida atklātība un spoilers atturēja no aiziešanas mājās izrādes vidū vai pašā sākumā, jo, tā teikt, nav jau ko baidīties. Tā nav šīza – visiem un katram ir motivācija un iemesls atrasties tur, kur viņi atrodas, un darīt to, ko viņi dara.

Par pašu izrādi?

Mums patika. 

Nebija vispār tik traki. Bijām sagatavojušies kaut kam crazy, bet bija normāli. Labi.

Pirmkārt, izrādes veiksme un skandāls ir tieši luga. Lai arī dramaturgs runā par klitoriem (es pieļauju, ka tāds teksts ir arī lugā – bet lai ir pilnīgi for sure, luga, protams, ir jāizlasa), viņš tomēr runā arī poētiski, filozofiski, simbolos un metaforās. "Dievs radīja sievieti, bet Sātans viņai deva klitoru". Virstēma un vēstījums par cilvēku apslēptajām vēlmēm, apspiestajām dziņām un tumsu – tas jau ir skaisti. "Uz tumsu nevajag šaut, tumsu vajag izgaismot". Nu super! Protams, tā ir arī režisora interpretācija, jo tikpat labi šo pašu lugu varēja ietudēt par pāri, kas pēc 15 laulībā nodzīvotiem gadiem, attālinās viens no otra, varēja iestudēt izrādi bez nevienas seksa ainas, atrast vēl dažādas tēmas. Bet Kirils gribēja tieši par seksu un dziņām. Kurš gan nav sapņojis aizbraukt kaut kur tālu prom un izdrāzt svešinieku kļūt par citu cilvēku? Ko cilvēks darītu, uz ko būtu spējīgs, ja viņam nebūtu bail? (no sevis, likuma, sabiedrības u. tml.) Izrāde ir mēģinājums sasniegt zemapziņas zemāko punktu, nolaisties līdz pašam dibenam un ieskatīties cilvēka būtības serdē.

Izrādē man patika mūzika (taustiņi un ģitāra turpat uz skatuves) un atmosfēra, kopējā drūmā noskaņa. Sirēnas balss un elektriskā ģitāra, īsts rokkoncerts! Izrāde noturēja uzmanību visā garumā, spriedze kāpa arvien augstāk un augstāk. Ļoti patika arī tas, kā reaģēja zāle (tie, kas neizgāja), cilvēki smējās un uztvēra arī situāciju komismu. Nav tā, ka 3 stundas skatītāji sēdētu ar plaukstām aizklātu seju un skatītos uz notiekošo caur pirkstiem, nē, acs saspringumā neraustās. Tur ir, ko redzēt!

Pēc 1. cēliena no sava 2. balkona mēs noskatījām brīvās vietas tur lejā, un 2. cēlienu jau apmierināti vērojām no 1. rindas. Kādas krasas pārmaiņas! Vīriešu kārtas aktieri izrādē izģērbās (aktiermeistarīgi) un bez kautrēšanās konceptuāli izrādīja savas ģenitālijas. Pa ķeksi. No 2. balkona mēs nebūtu tik labi redzējuši Krūzkopa, Āmaņa un Bargā olas. Uz vīriešu fona Doveika atšķīrās, jo imitēja dzimumaktu apakšveļā, kas kopējā izrādes naturālistiskajā uzstādījumā lika domāt – aktrise visticamāk lēkāt uz skatuves plika atteicās. Nekas, tāpat slavē un raksta, ka izcila! Bet puiši ar olām – viņi ir pelnījuši stāvovācijas! Neizceļot dabas dotības, bet prasmes un talantu, jāatzīst, ka Marija Bērziņa šajā izrādē bija vislabākā, ar saprotamu un skaidru aktiera uzdevumu, skaidru dikciju, skaistu balsi un "Feeling good". Arī baltais albīnpuisītis, jaunais aktieris Reijers, bija kaitinoši interesants – vienīgā baltā, nesamaitātā būtne visā tajā tumsā. Par režiju nav baigi daudz ko teikt, viss kā vienmēr, bet var just, ka aktieri uzticas režisoram un seko viņa norādījumiem, izbaudot procesu un spēli. Šo izrādi es iesaku redzēt, ejiet uz teātri un baudiet mākslu! Nebaidieties no recenzijās lasītā un ieskatieties sevī. "Tumsā visi cilvēki ir vienādi". Jauku vakaru!