Šī nav filmas recenzija, bet gan pretenzija - manas pārdomas par kino vakaru, kas sagādāja milzīgu vilšanos. Tiem, kas filmu nav redzējuši, lasīt tālāk šo tekstu es neiesaku, jo tas būs pilns ar spoileriem un atklās manas skumjas un neapmierinātību par redzēto.
KINOBLOGERI ir izveidojuši diezgan izglītojošu rakstu gan par filmas veidošanu, gan par galvenā atveidotā varoņa Persija Harisona Foseta dzīvi. Interesanti, ka par šo slaveno ceļotāju un pētnieku ir arī uzrakstīta grāmata (ar tādu pašu nosaukumu), kas kļuva par dižpārdokli bestselleri un ir arī filmas pamatā. Grāmatu neesmu lasījusi, bet tā ir atrodama un brīvi pieejama internetā pilnā apjomā.
Kādas būtu manas pretenzijas pret šo darbu? Protams, analizējot filmas, ir jāņem vērā ļoti daudzas ninanses un detaļas - režija, aktierspēle, specefekti vai to neesamība, montāža, budžets, skaņa un tā tālāk un tā joprojām. Bet kas ir visa pamatā? Scenārijs, protams. Par to arī ir stāsts.
Pirmkārt, jāatzīstas, ka filma nav bijusi manā TO DO listē un sarakstā kā MUST SEE, ne aktieru, ne režisora, ne kāda cita iemesla dēļ. Kinoteātrī pirms seansa vienmēr rāda filmas treilerus, tikai tādā veidā es nejauši uzzināju par filmu, un radās interese to arī noskatīties. Ko sola filmas treileris? Es biju noskaņojusies redzēt PIEDZĪVOJUMUS, mērķtiecīgu, piesātinātu meklējumu cīņu uz robežas starp dzīvību un nāvi, lieliskus dabasskatus Amazones mežā vai upes plūdumā (čau, Apokalipse tagad), eksistenciālas un pārdomu pilnas beigas, jo stāsts vēsta par cilvēku, kas savam mērķim ir veltījis visu dzīvi. Ja neticat, apskatieties treileri paši.
Rezultātā, mani izdevās piemānīt. Es noriju mārketinga un reklāmas mānekli, un atdevu naudiņu par kino biļeti. Ko dabūju pretī? Versiju par realitāti? Patiesību? Vilšanos. Tā kā stāsts ir par reāli dzīvojošu personu, nevis par Indianu Džonsu, tad vēstījums ir reālistisks un biogrāfisks. Persijs Fosets nebija nekāds pārdabisks supervaronis, kas lēkāja uz naža asmeņiem, gāzās lejā pa upi pa ūdenskritumu vai izbrida neizbrienamos purvus. Varbūt tikai vienā ainā, kad, iekrītot upē, kas mudž ar piraijām, viņš tika cauri sveiks un vesels, tikai ar apgrauztu dūri vienā vietā, bet cits (nevajadzīgs, lieks tēls, ekstra uzņemšanas laukumā) pārvērtās par asiņu peļķīti un aizpeldēja pa straumi. Vēstījums ir dzīvei pietuvināts, kas ir ok, tā var būt, bet diemžēl piedzīvojumi šajā filmā izpaliek. Būtībā lai uzzinātu stāstu par viņa dzīvi, pietiktu ar wikipedia`s šķirkli -
Lieutenant Colonel Percival Harrison Fawcett DSO (18 August 1867 – during or after 1925) was a British geographer, artillery officer, cartographer, archaeologist and explorer of South America. Along with his eldest son, Fawcett disappeared in 1925 during an expedition to find "Z" – his name for an ancient lost city, which he and others believed to exist and to be the remains of El Dorado, in the jungles of Brazil.
Tas nebūs nekāds spoilers, ja pateikšu, ka nekāda "Z" pilsēta vai Eldorado cilvēces vēsturē pagaidām nav atrasta, tādēļ, zinot apriori šo faktu, skatītājs zina arī to, ka Fosets nesasniedza savu mērķi. Ja stāsts ir par neizdošanos, tad stāstniekam jādod kaut kas pretī - viņam nesanāca atrast meklēto, BET.... kas ir tas bet?
Kā tiek būvēts filmas scenārijs? Filma ietver stāstu par Fosetu, sākot ar viņa dzīvi pirms ceļojuma un pirmo braucienu uz Dienvidameriku 1906. gadā un beidzot ar pēdējo braucienu 1925. gadā, kurā viņš arī pazuda bez vēsts, visticamāk miris (wikipēdijā šim notikumam piekabināts epitets - noslēpumaini pazudis, un visiem taču patīk noslēpumi, vai ne?). Tātad 20 (DIVDESMIT!) dzīves gadi. Galvenais aktieris Čārlijs Hanems (Charlie Hunnam) uz ekrāna noveco, viņam parādās sirmums ūsās, bet pilsēta joprojām nav atradusies. Skatītājs vēro glītā aktiera pastaigas pa džungļiem un, atgriežoties mājās Anglijā, viņa sarunas ar sievu, kas pacietīgi vienatnē audzina bērnus, lai gan pati arī gribētu ceļot un redzēt pasauli. Fosetam tā kā vienalga, jo viņam ir svarīgs mērķis. Scenārists gan mēģināja attaisnot savu varoni un ielikt viņā kaut kādas ilgas pēc ģimenes, bet tikai nedaudz. Bērni aug, bet Fosets peld pa upi. Beigās aizpeld pavisam.
Tā kā stāsts ir par varoni, kas beigās savu mērķi nesasniedz, lai arī ir pagājuši 20 gadi no viņa (un 2 stundas, filmu skatoties, no manas) dzīves, vajadzēja piekabināt kaut kādu vēstījumu un jēgu tam visam - "Dream big. Sapņo vairāk nekā vari sasniegt, seko savam liktenim, nepadodies. Dažreiz ceļojums ir svarīgāks par pašu mērķi." To reāli pasaka balss aiz kadra, bet tu, skatītājs, esi iespiests krēslā un savās eksistenciālajās pārdomās par to, ka varbūt arī tu savus sapņus un mērķus nesasniegsi, lai arī kā gribētos un kā tu censtos. (Realitātē es to apzinos, un tieši tāpēc man patīk kino, kas mani iedrošina ticēt, ka viss tomēr ir iespējams. Šis nav tas gadījums). Mēs neredzam, ka viņš būtu bijis laimīgs tikai tāpēc, ka ceļoja (būtu redzējis jaunas vietas, atrastu draugus, mīlestību, padarītu pasauli labāku, pierādītu cilvēcību nežēlīgajā vidē u. tml. (piedzīvojumu žanram raksturīgās fīčas). Izmaiņas raksturā pēc šiem ceļojumiem nav manītas, tieši otrādi, viņš ir atstājis mājās sievu un bērnus, ko, pēc scenārista uzstādītiem apstākļiem, viņš tā kā mīl? Vienīgā interesantā vieta bija aina ar iezemiešiem, kas "ķer" zivis, apdullinot tās ar kaut kādām narkotikām, lai tās pašas uzpeld augšā) Fosets piedzima nepareizā laikā, 80 gadus vēlāk ar dažādu tehnoloģiju palīdzību, tika atrasti ceļi un apdzīvojuma vietas, kas liecina par Foseta domas un ceļojuma pareizo virzienu, taču viņam tas palika neatklāts. Varbūt arī "noslēpumainā pazušana" īstenībā nozīmē, ka viņš savu mērķi sasniedza, tikai nespēja to pavēstīt pasaulei? (Naaaah, diez vai) Skumji, ļoti skumji. Un lai arī skumjas un melanholiju varētu pārdzīvot (dzīve ne vienmēr ir atrakciju un izklaižu parks), tad scenārija ilustratīvismu, neveiklas ainas, kurās varoņi skaļi pasaka acīmredzamo, ritma trūkums, jebkādu notikumu trūkums.... tas salauž sirdi. Jā, rakstīt scenārijus ir grūti, īpaši par reāliem cilvēkiem. Šoreiz sanāca ne visai, balti-melni, ar sieviešu emancipācijas fragmentiem, kas arī bija tikai dīgļi, izrauti pašā saknē, jo Fosetam bija jāmeklē tas, ko viņš nekad neatradīs.
Nākamreiz par kino rakstīšu īsāk - mazāk par sevi, vairāk par filmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru