Okeāna saviļņotie

Biju izdomājusi, ka par filmām rakstīšu nevis recenzijas, bet pretenzijas. Šoreiz gan no iecerētā formāta nekas neizdosies, jo filma sajūsmināja un ļoti patika. Pretenziju nav! :D

Dokumentālie kadri stundas+ garumā atklāj divu latviešu neticamu ceļojumi pāri Atlantijas okēnam... laivā. Airējot. 6 000 kilometrus. Atkāpe. Atceros, kā pagājušajā gadā pirmoreiz izlasīju ziņās par šiem neprātīgajiem ceļotājiem un iztēlojos koka laivu okeāna bezgalības ieskautu, viļņus, kas ir aprijuši arī lielākus kuģus, mežonīgo zemūdens pasauli, kas  citreiz mēdz parādīties arī virspusē. Mani pārņēma sastinguma šausmas un gandrīz palika slikti. Es lamājos uz šo pārīti un domāju, nu kā var tik neapdomīgi rīkoties. Kādēļ? ¿Por qué? Warum? Vienkārši whyyyyyyy? Filma sniedza (daļēji) atbildi uz manu vienīgo jautājumu. 

Kāpēc? Kāpēc nē? :D Laikam tas būtu īstais pamatojums varoņu motivācijai. 

Kārlis (rižiks) izdomāja, ka varētu veikt šo ceļojumu un atrada sev ceļabiedru Gintu, kurš piekrita piedzīvojumam (spoiler alert, Gints filmā pasaka, ka piekrita, jo "gribēja iepazīt okeānu, jo visu dzīvi nodzīvoja uz sauszemes, bet, kā zināms, 2/3 pasaules klāj ūdens" hahahah, ok) Ceļojums sākās 4. maijā, un bija plānots, ka pēc 100 dienām, viņi paveiks iecerēto. Airējot ar laivu 24/7 puiši plānoja šķērsot Atlantijas okeānu, sākot Namībijā un pietauvojot Riodežaneiro (tieši Olimpiskajām spēlēm sākoties). Plāni nedaudz pabīdījās, bet kopējo maršrutu pievarēt tomēr izdevās! Par šo ekspedīciju internetā var atrast daudz informācijas, bet es nedaudz piefiksēšu domas par redzēto filmu. Interesanti, ka tikai tad, kad ceļabiedri bija nopietni izlēmuši doties piedzīvojumā, tikai tad! tika nopirkta laiva un uzsākti treniņi. I mean, abi divi nebija profesionāli airētāji, viņi sāka trenēties un gatavoties braucienam tikai tad, kad piedzima šī trakā ideja. Tātad, ja ļoti gribas, tad var!

Filmai ir svarīgākais komponents, kas vajadzīgs dokumetālam stāstam - kolorīti, spilgti raksturi. Uz Kārli un Gintu ir interesanti skatīties, viņi ir optimistiski un ar humora izjūtu apveltīti cilvēki. Nezinu, kā bija īstenībā, vai 141 dienas laikā viņi tomēr neizbesīja viens otru, dzīvojoties tik mazā telpā, no kuras nevar aizbēgt, bet filmas dramaturģija un situācijas ir būvētas uz indivīda cīņu pašam ar sevi, ar sevis pārvarēšanu, nepadošanos apstākļiem un došanos tālāk uz mērķi. Stāstā nav iezīmēts neviens konflikts starp abiem varoņiem. Tur ir delfīni, vaļi, viļņi, kuģi, nāras, organisma pielāgošanās videi un intensīvai airēšanai, traumas u. c., bet galvenie varoņi ir draudzīgi, viņi ir team`s, viņi ir divi vien tajā laivā okeāna vidū un viņi nepadodas. Skatoties uz viņiem, domā, interesanti, cik reizes ES gribētu padoties un airēt mājās. Vai ES kādreiz vispār kaut kam tādam piekristu? (nē :D) Bet es priecājos, ka šis stāsts beidzās labi, ka šī nav filma par diviem latviešiem, kas, airējot pāri Atlantijas okeānam, pazuda bez vēsts. Viss izdevās. Laimīgas beigas.

Pēc filmas noskatīšanās, ieraudzīju grāmatnīcā arī Ginta Barkovska nesen izdoto grāmatu par šo ceļojumu, iespaidu un domu piezīmes, bloga stilā ar krāsainām fotogrāfijām. Ja neizdodas noskatīties filmu, noteikti vismaz pašķirstiet grāmatu. Iesaku! Dzīvi apliecinoši! Drosmīgi!

P. S. ieguglēju Kārli Bardeli un Gintu Barkovski - ja satiktu uz ielas, bez bārdām nepazītu :D