DIVI BRĀĻI RĒZEKNĒ

Nejautājiet kāpēc, bet 13. maijā es nokļuvu Rēzeknē un noskatījos teātra "Nabaga Joriks" iestudējumu "Divi brāļi". Itāļa Fausto Paravidino luga, Mārtiņa Eihes režija, lomās Laura Atelsone un divi Kārļi, Tols un Derums. 

Scenogrāfija paredz aktiera-skatītāja ierastās lokācijas maiņu. Skatītāju krēsli atrodas uz skatuves ar seju pret zāli, kurā savukārt, ērti iekārtojušies sēdvietās, sēž aktieri, vēro mūs un gaida, kad viss sāksies. Spoguļa princips. Tad aktieri pieceļas un uzkāpj augšā pie skatītājiem, aizkars tiek aizbīdīts, viņi ir šeit. Tuvība. Pustumsa. Viss sākas. 

Īstenībā "viss sākās" ātrāk. Tā kā šogad Rēzeknes teātrim tika piesaistīti četri profesionāli (LKA diplomēti) aktieri un profesionāli teātra režisori (Georgijs Surkovs, Inga Tropa, Mārtiņš Eihe u. c.) tika aicināti Rēzeknē veidot iestudējumus, uz Joriku šogad bija spiesta atbraukt arī Spēlmaņu nakts žūrija, lai noskatītos aktieru un režisoru veikumu. Kāpēc tāda atkāpe? Spēlmaņu nakts žūrijas ienākšanas brīdī (bija ieradušies 4 no 5iem) laikā, kritikas karaliene Silvija Radzobe, aizķērās aiz dēļu grīdas scenogrāfiskā pakāpiena un paklupa. Kundze nogāzās, krita gar zemi un sāpīgi atsita roku. Tajā brīdē es nespēju noticēt savām acīm - tur viņa gulēja, svarīgākais cilvēks, kas šo izrādi varētu celt slavas zenītā vai nogremdēt ar vienu tvītu (pēc izrādes twitterī nebija manīts ne pozitīvs, ne negatīvs ieraksts), bet nekā. Cik tomēr liela nozīme ir vienam pakāpienam! Labi, ka vismaz nesalauza ne roku, ne brilles. Klupšana un kritieni var būt tikai konceptuāli.

Lugas darbība noris dzīvoklī. Izrādes scenogrāfija - dēļu grīda, kopā sastiprinātas un salīmētas logu rūtis (stiklotas, uz dažiem lodziņiem var uzpūst karstu elpu un zīmēt ar pirkstu, dažus var pavērt vaļā un izbāzt ārā seju). Logrūšu starpsienas nodala nosacītas teritorijas dzīvoklī, kurā mitinās trīs jaunieši: Ērika un divi brāļi Boriss un Ļevs. Aiz caurspīdīgām logu rūšu sienām - vanna un pods. Pie rampas piekārtas milzīgas šūpoles.

Nu lūk, izrāde sākas. Aktieri atnāk pie skatītājiem, ģērbušies melnos uzvalkos un baltos kreklos. Visi trīs. Aiziet pie klavierēm un sāk dziedāt Nika Keiva dziesmu. 

Kopā izrādes laikā tiek nodziedātas trīs Keiva dziesmas, un tā, iespējams, ir viena no atslēgām, ar kuru var atmūķēt izrādes vēstījumu. Ja tā tiešām ir, tad tas ir ļoti plakātisks un mehānisks paņēmiens. Pēc izrādes dziesmas iestrēgst man prātā un, atnākot mājās, sāku skatīties un klausīties Keiva klipus. Melns uzvalks un balts krekls, Nika Keiva zīme. Kāpēc trīs Niki Keivi spēlē šajā izrādē? Dziedāja viņi labi.

Kā jau minēju iepriekš, stāsts ir par trim jauniešiem. Divi brāļi izīrē istabiņu meitenei (vai varbūt visi trīs īrē kopā dzīvokli) un ar jaunāko brāli meitene uzsāk romānu. Kad viņai apnīk, attiecības tiek pārtrauktas, meiteni neizdodas dabūt prom no dzīvokļa, tāpēc jaunākais brālis izvācas un aizbrauc (karot). Pa šo laiku, meitene savaldzina vecāko brāli, kas viņā ir samīlējies un romantiskās fantāzijās jau ir gatavs apprecēt. Tad jaunākais brālis atgriežas mājās. Skatītāji vēro, kā rodas un sabrūk mīlas trijstūris, kā meli un iedomas sajūk ar īstenību, kā cilvēki spēlē viens ar otra jūtām. Šajā stāstā ir vairākas svarīgas tēmas, ko risināt un par ko runāt: kas ir un kas nav meli, kā mēs to interpretējam, Bībelisks brāļu motīvs, skaudība u. tml. Aktieri veiksmīgi iešūpo šūpoles un izmanto tās saspēlē, attēlojot savstarpējo attiecību nestabilitāti. Kad emocijas un attiecības sakāpinās, varoņi nespēj paslēpties viens no otra savās istabās, jo tām ir caurspīdīgas stikla sienas. Viņi lūr viens otra dzīvēs, izjauc privātuma robežas. Viņi ir pietuvojušies viens otram pārāk tuvu. Viss ir tikai spēle.

Izrādes laikā es domāju tikai par to, kāpēc varoņi nav "normāli" ģērbušies un kāpēc iestudējumam ir izvēlēta tāda drūma un nosacīta vide. Tā var būt, bet aktieriem taču jaspēlē kaislīgus jauniešus, nevis ofisa darbiniekus, un dotā vide viņiem nepalīdz atklāt raksturus un raksturu psiholoģiju. Diemžēl mīlestībai, jūtām un pārdzīvojumiem nenoticu un eju mājās sapīkusi.

Interesanti, ka lugas pirmiestudējums notika pirms pāris gadiem, kad LKA Teātra režijas maģistra students Jānis Mūrnieks iestudēja savu diplomizrādi. Arī toreiz Ērikas lomu spēlēja Laura Atelsone, bet brāļu lomas izpildīja viņas kursabiedri Mārtiņš Upenieks un Pēteris Galviņš. Atrodot internetā video par iestudējumu, rodās pilnīgi cits priekšstats par lugu.

Reālistiski cilvēki reālās cilvēku drēbēs: seksīga un pavedinoša meitene, normāli puiši, sēž pie galda un sarunājas ar mammu skaipā, skatoties klēpjdatorā. Tam es noticētu vairāk nekā logu rūtīm, bet tā jau ir scenogrāfa interpretācija un režisora redzējums.

Atrodu video ar Mārtiņa Eihes godīgo interviju. Izrādās, šī luga nonāca viņa rokās nejaušas sakritības dēļ. Teātrī tika atlaists aktieris (ceturtais) un vajadzēja pielāgoties situācijai.

Lugas teksts ir traģikomisks, ir daudzas ļoti smieklīgas vārdu kaujas un komiski momenti, bet drūmā pustumsā aktieri spēlē smagnēji un ļoti nopietni. Diemžēl atsvešinātības paņēmiens, pastarpināti dziesmu numuri, ilustratīvisms neļauj līdzpārdzīvot un izjust šo stāstu ar dvēselīti, drīzāk tikai nedaudz izkustināt smadzenes. Žēl, ka tā. Bet varbūt arī labi, ka tā.

Kas vēl ir labs Rēzeknē? Apskatījos jaunatklāto pieminekli par godu Latgales kongresa Simtgadei, kurā tika pieņemts vēsturisks lēmums, kura rezultātā tika panākts, ka tā laika trīs apriņķi — Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils — tika atdalīti no Vitebskas guberņas.

Uz monumenta latgaliešu valodā ir Franča Trasūna citāts: "VARAI PĪDAR LAICEIBA, TAISNEIBAI MYUŽEIBA". Par to PĪDAR vietējie smej. Nezinu, kā taisnībai, bet vārdam pīdar vismaz šobrīd ir iespēja pieskarties mūžībai, jo tas ir akmenī iekalts kultūrvēstures piemineklī.

Brauciet uz Rēzekni!

Okeāna saviļņotie

Biju izdomājusi, ka par filmām rakstīšu nevis recenzijas, bet pretenzijas. Šoreiz gan no iecerētā formāta nekas neizdosies, jo filma sajūsmināja un ļoti patika. Pretenziju nav! :D

Dokumentālie kadri stundas+ garumā atklāj divu latviešu neticamu ceļojumi pāri Atlantijas okēnam... laivā. Airējot. 6 000 kilometrus. Atkāpe. Atceros, kā pagājušajā gadā pirmoreiz izlasīju ziņās par šiem neprātīgajiem ceļotājiem un iztēlojos koka laivu okeāna bezgalības ieskautu, viļņus, kas ir aprijuši arī lielākus kuģus, mežonīgo zemūdens pasauli, kas  citreiz mēdz parādīties arī virspusē. Mani pārņēma sastinguma šausmas un gandrīz palika slikti. Es lamājos uz šo pārīti un domāju, nu kā var tik neapdomīgi rīkoties. Kādēļ? ¿Por qué? Warum? Vienkārši whyyyyyyy? Filma sniedza (daļēji) atbildi uz manu vienīgo jautājumu. 

Kāpēc? Kāpēc nē? :D Laikam tas būtu īstais pamatojums varoņu motivācijai. 

Kārlis (rižiks) izdomāja, ka varētu veikt šo ceļojumu un atrada sev ceļabiedru Gintu, kurš piekrita piedzīvojumam (spoiler alert, Gints filmā pasaka, ka piekrita, jo "gribēja iepazīt okeānu, jo visu dzīvi nodzīvoja uz sauszemes, bet, kā zināms, 2/3 pasaules klāj ūdens" hahahah, ok) Ceļojums sākās 4. maijā, un bija plānots, ka pēc 100 dienām, viņi paveiks iecerēto. Airējot ar laivu 24/7 puiši plānoja šķērsot Atlantijas okeānu, sākot Namībijā un pietauvojot Riodežaneiro (tieši Olimpiskajām spēlēm sākoties). Plāni nedaudz pabīdījās, bet kopējo maršrutu pievarēt tomēr izdevās! Par šo ekspedīciju internetā var atrast daudz informācijas, bet es nedaudz piefiksēšu domas par redzēto filmu. Interesanti, ka tikai tad, kad ceļabiedri bija nopietni izlēmuši doties piedzīvojumā, tikai tad! tika nopirkta laiva un uzsākti treniņi. I mean, abi divi nebija profesionāli airētāji, viņi sāka trenēties un gatavoties braucienam tikai tad, kad piedzima šī trakā ideja. Tātad, ja ļoti gribas, tad var!

Filmai ir svarīgākais komponents, kas vajadzīgs dokumetālam stāstam - kolorīti, spilgti raksturi. Uz Kārli un Gintu ir interesanti skatīties, viņi ir optimistiski un ar humora izjūtu apveltīti cilvēki. Nezinu, kā bija īstenībā, vai 141 dienas laikā viņi tomēr neizbesīja viens otru, dzīvojoties tik mazā telpā, no kuras nevar aizbēgt, bet filmas dramaturģija un situācijas ir būvētas uz indivīda cīņu pašam ar sevi, ar sevis pārvarēšanu, nepadošanos apstākļiem un došanos tālāk uz mērķi. Stāstā nav iezīmēts neviens konflikts starp abiem varoņiem. Tur ir delfīni, vaļi, viļņi, kuģi, nāras, organisma pielāgošanās videi un intensīvai airēšanai, traumas u. c., bet galvenie varoņi ir draudzīgi, viņi ir team`s, viņi ir divi vien tajā laivā okeāna vidū un viņi nepadodas. Skatoties uz viņiem, domā, interesanti, cik reizes ES gribētu padoties un airēt mājās. Vai ES kādreiz vispār kaut kam tādam piekristu? (nē :D) Bet es priecājos, ka šis stāsts beidzās labi, ka šī nav filma par diviem latviešiem, kas, airējot pāri Atlantijas okeānam, pazuda bez vēsts. Viss izdevās. Laimīgas beigas.

Pēc filmas noskatīšanās, ieraudzīju grāmatnīcā arī Ginta Barkovska nesen izdoto grāmatu par šo ceļojumu, iespaidu un domu piezīmes, bloga stilā ar krāsainām fotogrāfijām. Ja neizdodas noskatīties filmu, noteikti vismaz pašķirstiet grāmatu. Iesaku! Dzīvi apliecinoši! Drosmīgi!

P. S. ieguglēju Kārli Bardeli un Gintu Barkovski - ja satiktu uz ielas, bez bārdām nepazītu :D

Zudusī pilsēta Z.

Šī nav filmas recenzija, bet gan pretenzija - manas pārdomas par kino vakaru, kas sagādāja milzīgu vilšanos. Tiem, kas filmu nav redzējuši, lasīt tālāk šo tekstu es neiesaku, jo tas būs pilns ar spoileriem un atklās manas skumjas un neapmierinātību par redzēto.

KINOBLOGERI ir izveidojuši diezgan izglītojošu rakstu gan par filmas veidošanu, gan par galvenā atveidotā varoņa Persija Harisona Foseta dzīvi. Interesanti, ka par šo slaveno ceļotāju un pētnieku ir arī uzrakstīta grāmata (ar tādu pašu nosaukumu), kas kļuva par dižpārdokli bestselleri un ir arī filmas pamatā. Grāmatu neesmu lasījusi, bet tā ir atrodama un brīvi pieejama internetā pilnā apjomā. 

Kādas būtu manas pretenzijas pret šo darbu? Protams, analizējot filmas, ir jāņem vērā ļoti daudzas ninanses un detaļas - režija, aktierspēle, specefekti vai to neesamība, montāža, budžets, skaņa un tā tālāk un tā joprojām. Bet kas ir visa pamatā? Scenārijs, protams. Par to arī ir stāsts. 

Pirmkārt, jāatzīstas, ka filma nav bijusi manā TO DO listē un sarakstā kā MUST SEE, ne aktieru, ne režisora, ne kāda cita iemesla dēļ. Kinoteātrī pirms seansa vienmēr rāda filmas treilerus, tikai tādā veidā es nejauši uzzināju par filmu, un radās interese to arī noskatīties. Ko sola filmas treileris? Es biju noskaņojusies redzēt PIEDZĪVOJUMUS, mērķtiecīgu, piesātinātu meklējumu cīņu uz robežas starp dzīvību un nāvi, lieliskus dabasskatus Amazones mežā vai upes plūdumā (čau, Apokalipse tagad), eksistenciālas un pārdomu pilnas beigas, jo stāsts vēsta par cilvēku, kas savam mērķim ir veltījis visu dzīvi. Ja neticat, apskatieties treileri paši. 

Rezultātā, mani izdevās piemānīt. Es noriju mārketinga un reklāmas mānekli, un atdevu naudiņu par kino biļeti. Ko dabūju pretī? Versiju par realitāti? Patiesību? Vilšanos. Tā kā stāsts ir par reāli dzīvojošu personu, nevis par Indianu Džonsu, tad vēstījums ir reālistisks un biogrāfisks. Persijs Fosets nebija nekāds pārdabisks supervaronis, kas lēkāja uz naža asmeņiem, gāzās lejā pa upi pa ūdenskritumu vai izbrida neizbrienamos purvus. Varbūt tikai vienā ainā, kad, iekrītot upē, kas mudž ar piraijām, viņš tika cauri sveiks un vesels, tikai ar apgrauztu dūri vienā vietā, bet cits (nevajadzīgs, lieks tēls, ekstra uzņemšanas laukumā) pārvērtās par asiņu peļķīti un aizpeldēja pa straumi. Vēstījums ir dzīvei pietuvināts, kas ir ok, tā var būt, bet diemžēl piedzīvojumi šajā filmā izpaliek. Būtībā lai uzzinātu stāstu par viņa dzīvi, pietiktu ar wikipedia`s šķirkli - 

Lieutenant Colonel Percival Harrison Fawcett DSO (18 August 1867 – during or after 1925) was a British geographer, artillery officer, cartographer, archaeologist and explorer of South America. Along with his eldest son, Fawcett disappeared in 1925 during an expedition to find "Z" – his name for an ancient lost city, which he and others believed to exist and to be the remains of El Dorado, in the jungles of Brazil.

Tas nebūs nekāds spoilers, ja pateikšu, ka nekāda "Z" pilsēta vai Eldorado cilvēces vēsturē pagaidām nav atrasta, tādēļ, zinot apriori šo faktu, skatītājs zina arī to, ka Fosets nesasniedza savu mērķi. Ja stāsts ir par neizdošanos, tad stāstniekam jādod kaut kas pretī - viņam nesanāca atrast meklēto, BET.... kas ir tas bet?

Kā tiek būvēts filmas scenārijs? Filma ietver stāstu par Fosetu, sākot ar viņa dzīvi pirms ceļojuma un pirmo braucienu uz Dienvidameriku 1906. gadā un beidzot ar pēdējo braucienu 1925. gadā, kurā viņš arī pazuda bez vēsts, visticamāk miris (wikipēdijā šim notikumam piekabināts epitets - noslēpumaini pazudis, un visiem taču patīk noslēpumi, vai ne?). Tātad 20 (DIVDESMIT!) dzīves gadi. Galvenais aktieris Čārlijs Hanems (Charlie Hunnam) uz ekrāna noveco, viņam parādās sirmums ūsās, bet pilsēta joprojām nav atradusies. Skatītājs vēro glītā aktiera pastaigas pa džungļiem un, atgriežoties mājās Anglijā, viņa sarunas ar sievu, kas pacietīgi vienatnē audzina bērnus, lai gan pati arī gribētu ceļot un redzēt pasauli. Fosetam tā kā vienalga, jo viņam ir svarīgs mērķis. Scenārists gan mēģināja attaisnot savu varoni un ielikt viņā kaut kādas ilgas pēc ģimenes, bet tikai nedaudz. Bērni aug, bet Fosets peld pa upi. Beigās aizpeld pavisam. 

Tā kā stāsts ir par varoni, kas beigās savu mērķi nesasniedz, lai arī ir pagājuši 20 gadi no viņa (un 2 stundas, filmu skatoties, no manas) dzīves, vajadzēja piekabināt kaut kādu vēstījumu un jēgu tam visam - "Dream big. Sapņo vairāk nekā vari sasniegt, seko savam liktenim, nepadodies. Dažreiz ceļojums ir svarīgāks par pašu mērķi." To reāli pasaka balss aiz kadra, bet tu, skatītājs, esi iespiests krēslā un savās eksistenciālajās pārdomās par to, ka varbūt arī tu savus sapņus un mērķus nesasniegsi, lai arī kā gribētos un kā tu censtos. (Realitātē es to apzinos, un tieši tāpēc man patīk kino, kas mani iedrošina ticēt, ka viss tomēr ir iespējams. Šis nav tas gadījums). Mēs neredzam, ka viņš būtu bijis laimīgs tikai tāpēc, ka ceļoja (būtu redzējis jaunas vietas, atrastu draugus, mīlestību, padarītu pasauli labāku, pierādītu cilvēcību nežēlīgajā vidē u. tml. (piedzīvojumu žanram raksturīgās fīčas). Izmaiņas raksturā pēc šiem ceļojumiem nav manītas, tieši otrādi, viņš ir atstājis mājās sievu un bērnus, ko, pēc scenārista uzstādītiem apstākļiem, viņš tā kā mīl? Vienīgā interesantā vieta bija aina ar iezemiešiem, kas "ķer" zivis, apdullinot tās ar kaut kādām narkotikām, lai tās pašas uzpeld augšā) Fosets piedzima nepareizā laikā, 80 gadus vēlāk ar dažādu tehnoloģiju palīdzību, tika atrasti ceļi un apdzīvojuma vietas, kas liecina par Foseta domas un ceļojuma pareizo virzienu, taču viņam tas palika neatklāts. Varbūt arī "noslēpumainā pazušana" īstenībā nozīmē, ka viņš savu mērķi sasniedza, tikai nespēja to pavēstīt pasaulei? (Naaaah, diez vai) Skumji, ļoti skumji. Un lai arī skumjas un melanholiju varētu pārdzīvot (dzīve ne vienmēr ir atrakciju un izklaižu parks), tad scenārija ilustratīvismu, neveiklas ainas, kurās varoņi skaļi pasaka acīmredzamo, ritma trūkums, jebkādu notikumu trūkums.... tas salauž sirdi. Jā, rakstīt scenārijus ir grūti, īpaši par reāliem cilvēkiem. Šoreiz sanāca ne visai, balti-melni, ar sieviešu emancipācijas fragmentiem, kas arī bija tikai dīgļi, izrauti pašā saknē, jo Fosetam bija jāmeklē tas, ko viņš nekad neatradīs. 

Nākamreiz par kino rakstīšu īsāk - mazāk par sevi, vairāk par filmu.

1913. Gads pirms kara.

Fiksā iegriešanās grāmatnīcā vainagojās ar to, ka rokās trāpījās šī grāmata - Florians Iljess "1913. Gads pirms kara". Gribēju izlasīt informāciju par autoru un īsās anotācijas, taču viss beidzās ar to, ka turpat uz vietas sāku lasīt grāmatu, lappusi pēc lappuses. 

Nosaukums, manuprāt, ir tiešs un visaptverošs, precīzi pavēstot lasītājam, par ko būs stāsts. Un tomēr tas varētu arī maldināt potenciālus lasītājus un pircējus. Neko iepriekš par grāmatu nezinādama, es nodomāju, ka tas ir kāds kārtējais vēstures romāns par karu un vēl kaut ko. Taču tā gluži nav. Autors ļoti asprātīgā un meistarīgā veidā ir kompilējis, apkopojis un savienojis dažādu slavenu cilvēku dzīves notikumus un veidojis šo grāmatu 12 daļās. 1913. gads, 12 mēneši, Janvāris, Februāris, Marts un tā līdz Decembrim. Katrā nodaļā lasītājs var atrast interesantas detaļas par Ādolfa Hitlera, Tomasa Mana, Franca Kafkas, Marsela Prusta, Zigmunda Freida un citu dzīvēm. Biogrāfijas detaļas un dienasgrāmatu/ vēstuļu citāti ir paralēli savīti viena gada nogrieznī. Šī grāmata ir aizrautīga un viegla lasāmviela tiem, kas jebkad ir interesējušies par rakstnieku, mākslinieku un citu slavenu personu dzīvēm, viņa likteņa pavērsieniem un dzīves likumsakarībām kopumā. Piemēram, 1913. gadā Ādolfam Hitleram ir 24 gadi, un viņš tirgo atklātnes kā ielu mākslinieks, bet Francs Kafka ir saķēris iesnas un nodevies augkopībai un dobju ravēšanai. Tas viss notiek paralēli, un šie cilvēki paši varbūt vēl pat nenojauš, kādu ietekmi viņi radīs kultūras, domas un ideju attīstībā un cilvēces vēsturē. Interesanti, ka tieši 104 gadus atpakaļ, 1. maijā, Kokoška rakstījis Almai Mālerei: "Šodiena man nebija viegla, jo neesmu saņēmis no Tevis vēstuli". Taču mans mīļākais citāts ir atrodams grāmatas 116. lappusē. "Dzīve ir pārāk īsa un Prusts pārāk garš"...

Citāta komismu paspilgtina tas, ka Iljesa grāmata atrodas jaunumu plauktā līdzās Prusta nesen pārizdotajam eksemplāram "Germantu lokā", kas ir tikai trešā no septiņām cikla "Zudušo laiku meklējot" grāmatām. Nekas, Marsel, pienāks laiks, un es izlasīšu arī tavu gara darbu. Ja jau Džilindžera sievas to spēja paveikt (skandalozais Dailes teātra režisors Dž. Dž. Džilindžers vairākās intervijās ir minējis Marselu Prustu kā vienu no saviem mīļākajiem autoriem, un, atsaucoties uz dzelteno presi, režisors ir piespiedis visas savas (pagaidām) sešas sievas izlasīt visus Prusta darbus), arī man tas būs pa spēkam. Visam savs laiks. Jā, bet Iljesa grāmata ir kā kultūrvēstures stunda, patīkama un piepildīta. Tā varētu būt arī izklaidējoša dāvana intelektuālim, neatkarīgi no tā, vai viņš ir izlasījis visus Prusta darbus vai nav.

P. S. Paralēli notikumi un likumsakarības, kas saista visu pasauli ar neredzamām saitēm, protams, nav nekas jauns. Arī Jāņa Joņeva grāmata "Jelgava 94" sākas ar paralēliem notikumiem pusaudža dzīvē Jelgavā un Kurta Kobeina pašnāvību. Tāpēc, ka dzīve nav tikai šeit, tagad un ar tevi, dzīve ir visur.

Tuvā pilsēta.

Teātra dienā varēja iegādāties biļetes uz izrādēm ar varenām atlaidēm, tad nu grābām ciet. Pa lēto nopirkām biļetes uz Serebreņņikova izrādi "Tuvā pilsēta". Krievs, kas iestudē lietuviešu dramaturga Ivaškeviča lugu uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves. Nais. Lielas ekspektācijas.

Šeit jāpiebilst, ka esmu redzējusi arī iepriekšējās Kirila izrādes NT, no kurām visvairāk patika "Raiņa sapņi" (izcili), jo no izrādes "Mirušās dvēseles" es atceros tikai slīpo skatuvi un Artusu Kaimiņu (miglaini), un "Voiceks" bija skatīts ierakstā teātris.zip (paldies Borisam un Inārai Tetereviem)

Tad lūk, pa lēto, nozīmē, otrās vislētākās biļetes – 2. balkonā, kas jau tāpat maksā 5 euro, bet ar 30% atlaidi, mums tika gandrīz bezmaksas, pa 3.5 euro. 

Izrāde publiskajā telpā izskanēja ar epitetu – skandaloza, no kuras cilvēki ejot prom vai neatnākot vispār (abonements). Sēžot augšā, gaidījām izrādes sākumu un mēģinājām uzminēt, kurš tad no penšukiem izies ārā pirmais. Jāsaka, ka tādu gadījumu nebija daudz, izrādes 10. minūtē no zāles izgāja tikai 3 cilvēki, visi pārējie nemainīgi palika savās vietās un kolektīvi iegrima tumsā. Ho ho ho. 

Vispār, tā kā esmu redzējusi režisora iepriekšējos darbus, es zināju, kur eju. Sagatavojoties pilnīgai černuhai, biju arī izlasījusi izrādes recenzijas. Silvija Radzobe rakstīja par "Tuvo pilsētu" satori un Henrieta Vorhoustinska – delfos. Pirmajā recenzijā man ļoti patika atsauces uz kinovēsturi un salīdzinošā aspektā apskatītās filmas, kurās var ieraudzīt līdzīgu tematiku un sievietes problēmas, ar kurām saskārās "Tuvās pilsētas" galvenā varone Annika (Doveika). Otrajā recenzijā mani kaitināja un arī nedaudz šokēja tik negants spoilers, kurā atklāts pilnīgi viss izrādes-lugas darbības sižets un sižeta pavērsieni. Iespējams, ja es būtu lasījusi lugu un pārzinātu tekstu, tāda recenzija mani nebūtu pārsteigusi, bet, sakiet, kurš gan no visiem teātra apmeklētājiem būtu pirms tam zinājis visus tvistus, ko atklāj sižets 2.cēlienā? Paldies par izbojātu intrigu, Henrieta, nez, vai Tev patiktu, ja Tev kāds atklātu beigas pirms skatīšanās-lasīšanas-redzēšanas. Lai gan varbūt kādu skatītāju tieši tāda veida atklātība un spoilers atturēja no aiziešanas mājās izrādes vidū vai pašā sākumā, jo, tā teikt, nav jau ko baidīties. Tā nav šīza – visiem un katram ir motivācija un iemesls atrasties tur, kur viņi atrodas, un darīt to, ko viņi dara.

Par pašu izrādi?

Mums patika. 

Nebija vispār tik traki. Bijām sagatavojušies kaut kam crazy, bet bija normāli. Labi.

Pirmkārt, izrādes veiksme un skandāls ir tieši luga. Lai arī dramaturgs runā par klitoriem (es pieļauju, ka tāds teksts ir arī lugā – bet lai ir pilnīgi for sure, luga, protams, ir jāizlasa), viņš tomēr runā arī poētiski, filozofiski, simbolos un metaforās. "Dievs radīja sievieti, bet Sātans viņai deva klitoru". Virstēma un vēstījums par cilvēku apslēptajām vēlmēm, apspiestajām dziņām un tumsu – tas jau ir skaisti. "Uz tumsu nevajag šaut, tumsu vajag izgaismot". Nu super! Protams, tā ir arī režisora interpretācija, jo tikpat labi šo pašu lugu varēja ietudēt par pāri, kas pēc 15 laulībā nodzīvotiem gadiem, attālinās viens no otra, varēja iestudēt izrādi bez nevienas seksa ainas, atrast vēl dažādas tēmas. Bet Kirils gribēja tieši par seksu un dziņām. Kurš gan nav sapņojis aizbraukt kaut kur tālu prom un izdrāzt svešinieku kļūt par citu cilvēku? Ko cilvēks darītu, uz ko būtu spējīgs, ja viņam nebūtu bail? (no sevis, likuma, sabiedrības u. tml.) Izrāde ir mēģinājums sasniegt zemapziņas zemāko punktu, nolaisties līdz pašam dibenam un ieskatīties cilvēka būtības serdē.

Izrādē man patika mūzika (taustiņi un ģitāra turpat uz skatuves) un atmosfēra, kopējā drūmā noskaņa. Sirēnas balss un elektriskā ģitāra, īsts rokkoncerts! Izrāde noturēja uzmanību visā garumā, spriedze kāpa arvien augstāk un augstāk. Ļoti patika arī tas, kā reaģēja zāle (tie, kas neizgāja), cilvēki smējās un uztvēra arī situāciju komismu. Nav tā, ka 3 stundas skatītāji sēdētu ar plaukstām aizklātu seju un skatītos uz notiekošo caur pirkstiem, nē, acs saspringumā neraustās. Tur ir, ko redzēt!

Pēc 1. cēliena no sava 2. balkona mēs noskatījām brīvās vietas tur lejā, un 2. cēlienu jau apmierināti vērojām no 1. rindas. Kādas krasas pārmaiņas! Vīriešu kārtas aktieri izrādē izģērbās (aktiermeistarīgi) un bez kautrēšanās konceptuāli izrādīja savas ģenitālijas. Pa ķeksi. No 2. balkona mēs nebūtu tik labi redzējuši Krūzkopa, Āmaņa un Bargā olas. Uz vīriešu fona Doveika atšķīrās, jo imitēja dzimumaktu apakšveļā, kas kopējā izrādes naturālistiskajā uzstādījumā lika domāt – aktrise visticamāk lēkāt uz skatuves plika atteicās. Nekas, tāpat slavē un raksta, ka izcila! Bet puiši ar olām – viņi ir pelnījuši stāvovācijas! Neizceļot dabas dotības, bet prasmes un talantu, jāatzīst, ka Marija Bērziņa šajā izrādē bija vislabākā, ar saprotamu un skaidru aktiera uzdevumu, skaidru dikciju, skaistu balsi un "Feeling good". Arī baltais albīnpuisītis, jaunais aktieris Reijers, bija kaitinoši interesants – vienīgā baltā, nesamaitātā būtne visā tajā tumsā. Par režiju nav baigi daudz ko teikt, viss kā vienmēr, bet var just, ka aktieri uzticas režisoram un seko viņa norādījumiem, izbaudot procesu un spēli. Šo izrādi es iesaku redzēt, ejiet uz teātri un baudiet mākslu! Nebaidieties no recenzijās lasītā un ieskatieties sevī. "Tumsā visi cilvēki ir vienādi". Jauku vakaru! 

Aprīlis grāmatās.

Gluži tāpat kā ziemas sākumā, kad Kinoakadēmijas žūrija paziņo Oskara nominācijas, kinomīļi steidz noskatīties pēc iespējas vairāk nominēto filmu (lai ceremonijas dienā varētu visszinīgi spriest un izteikt viedokli – kurš ir un kurš nav labākais, kurš tad dabūs šoreiz to balvu), uzzinot nominantus Latvijas literatūras gada balvai, skrēju lasīt vai vismaz apgrābstīt nominētās grāmatas. Autori un grāmatas sacentās piecās kategorijās – spilgtākā debija, labākais prozas, dzejas, bērnu gabals, kā arī – labākais tulkojums latviešu valodā. Manas intereses šoreiz bija vairāk saistītas tieši ar tulkojumiem, tādēļ aprīli sāku ar Selīna romānu “Ceļojums līdz nakts galam”. 

Īsumā par to.
Tulkotāja piezīmes, paskaidrojumi un pēcvārds, protams, palīdz labāk saprast autora rakstīto, tomēr parasti lasīšanas procesā man ir slinkums šķirstīt lapas, lai atrastu mazā cipariņa skaidrojumu grāmatas beigās. Lasīju bez paskaidrojumiem, jo dzīvoju līdzi atziņām un sižetam, nevis detaļām par to, kā tika tulkoti uzvārdi vai ielas – reāli eksistējošas vai Selīna izdomātas. Tiem, kas pazīst Parīzi, iespējams, būtu interesanti kopā ar galveno varoni staigāt arī pa atpazīstajām Francijas ielām, taču manā gadījumā tas nespēlēja tik lielu lomu. Selīna romāns daudzviet ir autobiogrāfisks, pēcvārdā var izlasīt arī par to. Personīgi man šķiet interesanti, kā viņš savu dzīvi sublimēja mākslā un literatūrā. Pārējiem atliek vien priecāties un apskaust šo spēju – pārdot savu dzīvi +/- 500 lappusēs un iegūt par to literatūras un daudzas citas balvas.

Vēstījuma hronotops ir plūstošs, no grāmatas sākuma līdz grāmatas beigām, lasītāja acīm paskrien vietas, kontinenti un gadi – dzīve, kāda tā ir, atmiņas par spilgtākajiem mirkļiem. Galvenā varoņa Ferdināna Bardamī pasaules redzējums ir skarbs un miesiski reālistisks (viņu virza izdzīvošanas instinkti, izsalkums pēc sievietēm un reāls bads, fizioloģisks diskomforts, dzīvojot Āfrikas antisanitārā un moskītu saēstā būdiņā vai lētākajā pazemes viesnīcā u. c.), bet Selīna valodas izjūta – poētiska un tieša vienlaikus. Tas arī ir grāmtas šarms – iedziļināties metaforās, salīdzinājumos un valodas burvībā, un fiziski sajust visus aprakstītos apstākļus, kuriem vēstījuma laikā iziet Bardamī. Skaistākās atziņas un epizodes, izrautas no konteksta, izrakstīju piezīmju blociņā, lūk, piemēram, dažas no tām. Heštags #depresuha #deep #romatika

• Tā kā mēs esam tikai maisi ar remdenām, pussapuvušām iekšām, mums nav viegli tikt galā ar jūtām. Iemīlēšanās ir tīrais sīkums, palikt kopā – tas gan ir grūti.
• Mēs esam satikušies kā biljarda bumbas, kas virpuļo cauruma priekšā, taisa īslaicīgus pigorus un tad iekrīt iekšā, un cauri. Šīs bumbas dodas ceļā ar joni un sparu, bet tās nekad nekur tā pa īstam neaizceļo. Mēs arī ne, visa zeme kalpo tam vien, lai mēs visi atkal satiktos – kamēr esam dzīvi, mēs nespējam satikties. [..] mēs satiekamies tikai klusumā, kad ir jau par vēlu – kā mirušie.
• Dzīve ir kā skolas klase, kuras uzraugs ir Apnikums. Tas visu laiku lūr, ko tu dari, par katru cenu vajag imitēt aizņemtību, izlikties, ka dari kaut ko aizraujošu, citādi viņš pienāk klāt un izēd tev smadzenes. Diena, kurā būtu tikai 24 stundas, nebūtu izturama. Dienai ir jābūt ilgai, teju neizturamai baudai, nepārtrauktam dzimumaktam, gribi vai negribi.
• Ierauties naktī kā zarkā, tik ļoti esmu noguris iet un neko neatrast.
• Ziemeļos vismaz, kā smejies, gaļa labāk saglabājas. Ziemeļnieki ir bāli un tādi arī paliek. Starp mirušu zviedru un neizgulējušos jaunekli nav lielas atšķirības.

Pabeidzu lasīt Selīnu vilcienā. Izelpoju un ķēros pie nākamās grāmatas. 

Gan labi, gan varbūt ne pārāk slikti ir tas, ka šis nav ne referāts, ne grāmatas recenzija. Jo lai detalizēti runātu par Serhija Žadana grāmamtu „Džezs pār Donbasu”, būtu pamatīgi jāiespringst. Šīs grāmatas lasīšana bija piedzīvojums, un es to salīdzinātu ar Emira Kusturicas mākslas parādības analogu literatūrā – piesātināti, sulīgi raksturi, notikumi, kustība, spilgti tēli. Tā kā Žadans ir ne tikai prozaiķis, bet arī dzejnieks, viņa vēstījuma valoda ir bezgala poētiska, visos niekos sīkumos. Izlasot grāmatu līdz beigām, es nožēloju, ka uzreiz procesā neķeksēju ārā un neizrakstīju visus tēlainos salīdzinājumus (jo apsolīju sev vairāk nešvīkāt grāmatās un neko nepasvītrot). Dažus piemērus ar favorītsalīdzinājumiem varu ierakstīt arī šeit, lai būtu neliels ieskats par autora domu plūsmu:

• Krūšturis mēnessgaismā mirdzēja kā kaija
• Plaisas asfaltā – dziļas kā krunkas klauna sejā
• Mati slapji kā zvejnieka tīkli
• Melni, kārni dūmi stiepās debesīs kā izbadējušas kobras
• Oktobris, sauss kā pulveris
• Indīgi košas puķes auga un virs tām, kā virs līķiem, gausi planēja lapsenes
• Lapsenes virs manis lidoja kā kaijas virs nogrimušā tankera

Bet autora poētisms atklājas ne tikai salīdzinājumos, protams! Kā viņš raksta par mīlas aktiem! Tas ir jāizlasa pašiem! Galvenais varonis ir Hermans, 33 gadus vecs (vai jauns?) un viņa draugi, viņa dzimtā pilsēta, viņa konkurenti un presētāji, viņa sievietes un viņa atmiņas. Autors panāk brīnišķīgu efektu, montējot tekstu kā kino, paralēlā montāžā savijot tagadnes un pagātnes ainas, radot spriedzi, kāpinājumu un kulmināciju. Lasītāju acu priekšā tiek uzburtas dzīves likumsakarības un neredzamās saiknes, kas visu savieno vienā veselumā. Svarīgi piebilst (to nevar nepamanīt), ka autors ļoti detalizēti un sīki apraksta visu stāsta gaitā satikto un redzēto cilvēku uzskatu – drēbes, frizūras, acu krāsas, saulesbrilles, smaržas, pat šņores u.tml. Viņš glezno ar vārdiem.

Un svarīgākais un būtiskākais, kas jāpasaka par šo grāmatu, kāpēc es arī stāstu par to visiem, ko satieku, un iesaku izlasīt – tas ir humors. Komisms gan dialogos, gan raksturos un situācijas, cilvēki šeit neraud par saviem grūtajiem likteņiem, viņi iesmej par tiem, cīnās un iet tālāk. Un visā slēpjas būtisks vēstījums sabiedrībai un tautai, galvenā atziņa, virstēma, kas lasītājam pašam jāuzlauž vaļā – cilvēkiem jāturas kopā, nevis jākaro vienam ar otru, jādzīvo "po poņatijam". "Tuvība rodas no kopīgiem pārdzīvojumiem, kopīgas dzīves un kopīgas nāves iespējamības. Kaut kur aiz tā visa tad arī sākas mīlestība."

TĀLĀK SPOILERS>>>
Nelasiet tālāk, ja negribat zināt, ar ko beidzas grāmata>>>
>>>
>>>

Tad lūk, interesants novērojums – es izlasīju Selīnu un Žadanu vienu pēc otra. Francija 20.gadsimta sākums un Ukraina 21. gadsimta pirmā desmitgade. Kultūras, laika un telpas atšķirība ir milzīga. Interesanti, ka abi romāni beidzas pilnīgi vienādi. Nu kā, uzrakstīti tie, protams, ir pilnīgi dažādā stilā un valodā, un noskaņā. Bet pēdējais notikums pirms grāmata beidzas (galvenā varoņa drauga nošaušana un nāve) (jā, es to pateicu, es atklāju beigas) – tas vieno abus stāstus. Šī atkāpe bija vajadzīga man tāpēc, lai vienkārši pabrīnītos par to, ka visi stāsti jau ir uzrakstīti. Būtībā, svarīgi ir nevis KAS uzrakstīts, bet KĀ.

Literatūras gada balvas iegūšanas skrējienā sacentās vēl divi latviski iztulkotie darbi – Irvins Velšs „Porno” un Jāns Undusks „Boļševisms un kultūra” (brits un igaunis un viņu tulkotāji).
Tulkojums no angļu valodas starp citu arī ieguva balvu un kļuva par laureātu – vismaz šī viena iemesla dēļ tas būtu jāizlasa (vai jāpašķirsta), lai gan, protams, grāmatas vislabāk ir lasīt oriģinālā valodā, un angļu valoda ir tā valoda, kurā jau nu varētu ienirt un izpeldēt krastā. Igauni apsolu sev izlasīt, vismaz 1 no 4-ām esejām, tik daudz jau var. Bet to pēc tam, aprīlis ir beidzies, un esmu jau devusies ceļojumā uz Indiju kopā ar Salmana Rušdi "Pusnakts bērniem". Par to tad nākamreiz.