Tuvā pilsēta.

Teātra dienā varēja iegādāties biļetes uz izrādēm ar varenām atlaidēm, tad nu grābām ciet. Pa lēto nopirkām biļetes uz Serebreņņikova izrādi "Tuvā pilsēta". Krievs, kas iestudē lietuviešu dramaturga Ivaškeviča lugu uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves. Nais. Lielas ekspektācijas.

Šeit jāpiebilst, ka esmu redzējusi arī iepriekšējās Kirila izrādes NT, no kurām visvairāk patika "Raiņa sapņi" (izcili), jo no izrādes "Mirušās dvēseles" es atceros tikai slīpo skatuvi un Artusu Kaimiņu (miglaini), un "Voiceks" bija skatīts ierakstā teātris.zip (paldies Borisam un Inārai Tetereviem)

Tad lūk, pa lēto, nozīmē, otrās vislētākās biļetes – 2. balkonā, kas jau tāpat maksā 5 euro, bet ar 30% atlaidi, mums tika gandrīz bezmaksas, pa 3.5 euro. 

Izrāde publiskajā telpā izskanēja ar epitetu – skandaloza, no kuras cilvēki ejot prom vai neatnākot vispār (abonements). Sēžot augšā, gaidījām izrādes sākumu un mēģinājām uzminēt, kurš tad no penšukiem izies ārā pirmais. Jāsaka, ka tādu gadījumu nebija daudz, izrādes 10. minūtē no zāles izgāja tikai 3 cilvēki, visi pārējie nemainīgi palika savās vietās un kolektīvi iegrima tumsā. Ho ho ho. 

Vispār, tā kā esmu redzējusi režisora iepriekšējos darbus, es zināju, kur eju. Sagatavojoties pilnīgai černuhai, biju arī izlasījusi izrādes recenzijas. Silvija Radzobe rakstīja par "Tuvo pilsētu" satori un Henrieta Vorhoustinska – delfos. Pirmajā recenzijā man ļoti patika atsauces uz kinovēsturi un salīdzinošā aspektā apskatītās filmas, kurās var ieraudzīt līdzīgu tematiku un sievietes problēmas, ar kurām saskārās "Tuvās pilsētas" galvenā varone Annika (Doveika). Otrajā recenzijā mani kaitināja un arī nedaudz šokēja tik negants spoilers, kurā atklāts pilnīgi viss izrādes-lugas darbības sižets un sižeta pavērsieni. Iespējams, ja es būtu lasījusi lugu un pārzinātu tekstu, tāda recenzija mani nebūtu pārsteigusi, bet, sakiet, kurš gan no visiem teātra apmeklētājiem būtu pirms tam zinājis visus tvistus, ko atklāj sižets 2.cēlienā? Paldies par izbojātu intrigu, Henrieta, nez, vai Tev patiktu, ja Tev kāds atklātu beigas pirms skatīšanās-lasīšanas-redzēšanas. Lai gan varbūt kādu skatītāju tieši tāda veida atklātība un spoilers atturēja no aiziešanas mājās izrādes vidū vai pašā sākumā, jo, tā teikt, nav jau ko baidīties. Tā nav šīza – visiem un katram ir motivācija un iemesls atrasties tur, kur viņi atrodas, un darīt to, ko viņi dara.

Par pašu izrādi?

Mums patika. 

Nebija vispār tik traki. Bijām sagatavojušies kaut kam crazy, bet bija normāli. Labi.

Pirmkārt, izrādes veiksme un skandāls ir tieši luga. Lai arī dramaturgs runā par klitoriem (es pieļauju, ka tāds teksts ir arī lugā – bet lai ir pilnīgi for sure, luga, protams, ir jāizlasa), viņš tomēr runā arī poētiski, filozofiski, simbolos un metaforās. "Dievs radīja sievieti, bet Sātans viņai deva klitoru". Virstēma un vēstījums par cilvēku apslēptajām vēlmēm, apspiestajām dziņām un tumsu – tas jau ir skaisti. "Uz tumsu nevajag šaut, tumsu vajag izgaismot". Nu super! Protams, tā ir arī režisora interpretācija, jo tikpat labi šo pašu lugu varēja ietudēt par pāri, kas pēc 15 laulībā nodzīvotiem gadiem, attālinās viens no otra, varēja iestudēt izrādi bez nevienas seksa ainas, atrast vēl dažādas tēmas. Bet Kirils gribēja tieši par seksu un dziņām. Kurš gan nav sapņojis aizbraukt kaut kur tālu prom un izdrāzt svešinieku kļūt par citu cilvēku? Ko cilvēks darītu, uz ko būtu spējīgs, ja viņam nebūtu bail? (no sevis, likuma, sabiedrības u. tml.) Izrāde ir mēģinājums sasniegt zemapziņas zemāko punktu, nolaisties līdz pašam dibenam un ieskatīties cilvēka būtības serdē.

Izrādē man patika mūzika (taustiņi un ģitāra turpat uz skatuves) un atmosfēra, kopējā drūmā noskaņa. Sirēnas balss un elektriskā ģitāra, īsts rokkoncerts! Izrāde noturēja uzmanību visā garumā, spriedze kāpa arvien augstāk un augstāk. Ļoti patika arī tas, kā reaģēja zāle (tie, kas neizgāja), cilvēki smējās un uztvēra arī situāciju komismu. Nav tā, ka 3 stundas skatītāji sēdētu ar plaukstām aizklātu seju un skatītos uz notiekošo caur pirkstiem, nē, acs saspringumā neraustās. Tur ir, ko redzēt!

Pēc 1. cēliena no sava 2. balkona mēs noskatījām brīvās vietas tur lejā, un 2. cēlienu jau apmierināti vērojām no 1. rindas. Kādas krasas pārmaiņas! Vīriešu kārtas aktieri izrādē izģērbās (aktiermeistarīgi) un bez kautrēšanās konceptuāli izrādīja savas ģenitālijas. Pa ķeksi. No 2. balkona mēs nebūtu tik labi redzējuši Krūzkopa, Āmaņa un Bargā olas. Uz vīriešu fona Doveika atšķīrās, jo imitēja dzimumaktu apakšveļā, kas kopējā izrādes naturālistiskajā uzstādījumā lika domāt – aktrise visticamāk lēkāt uz skatuves plika atteicās. Nekas, tāpat slavē un raksta, ka izcila! Bet puiši ar olām – viņi ir pelnījuši stāvovācijas! Neizceļot dabas dotības, bet prasmes un talantu, jāatzīst, ka Marija Bērziņa šajā izrādē bija vislabākā, ar saprotamu un skaidru aktiera uzdevumu, skaidru dikciju, skaistu balsi un "Feeling good". Arī baltais albīnpuisītis, jaunais aktieris Reijers, bija kaitinoši interesants – vienīgā baltā, nesamaitātā būtne visā tajā tumsā. Par režiju nav baigi daudz ko teikt, viss kā vienmēr, bet var just, ka aktieri uzticas režisoram un seko viņa norādījumiem, izbaudot procesu un spēli. Šo izrādi es iesaku redzēt, ejiet uz teātri un baudiet mākslu! Nebaidieties no recenzijās lasītā un ieskatieties sevī. "Tumsā visi cilvēki ir vienādi". Jauku vakaru! 

Aprīlis grāmatās.

Gluži tāpat kā ziemas sākumā, kad Kinoakadēmijas žūrija paziņo Oskara nominācijas, kinomīļi steidz noskatīties pēc iespējas vairāk nominēto filmu (lai ceremonijas dienā varētu visszinīgi spriest un izteikt viedokli – kurš ir un kurš nav labākais, kurš tad dabūs šoreiz to balvu), uzzinot nominantus Latvijas literatūras gada balvai, skrēju lasīt vai vismaz apgrābstīt nominētās grāmatas. Autori un grāmatas sacentās piecās kategorijās – spilgtākā debija, labākais prozas, dzejas, bērnu gabals, kā arī – labākais tulkojums latviešu valodā. Manas intereses šoreiz bija vairāk saistītas tieši ar tulkojumiem, tādēļ aprīli sāku ar Selīna romānu “Ceļojums līdz nakts galam”. 

Īsumā par to.
Tulkotāja piezīmes, paskaidrojumi un pēcvārds, protams, palīdz labāk saprast autora rakstīto, tomēr parasti lasīšanas procesā man ir slinkums šķirstīt lapas, lai atrastu mazā cipariņa skaidrojumu grāmatas beigās. Lasīju bez paskaidrojumiem, jo dzīvoju līdzi atziņām un sižetam, nevis detaļām par to, kā tika tulkoti uzvārdi vai ielas – reāli eksistējošas vai Selīna izdomātas. Tiem, kas pazīst Parīzi, iespējams, būtu interesanti kopā ar galveno varoni staigāt arī pa atpazīstajām Francijas ielām, taču manā gadījumā tas nespēlēja tik lielu lomu. Selīna romāns daudzviet ir autobiogrāfisks, pēcvārdā var izlasīt arī par to. Personīgi man šķiet interesanti, kā viņš savu dzīvi sublimēja mākslā un literatūrā. Pārējiem atliek vien priecāties un apskaust šo spēju – pārdot savu dzīvi +/- 500 lappusēs un iegūt par to literatūras un daudzas citas balvas.

Vēstījuma hronotops ir plūstošs, no grāmatas sākuma līdz grāmatas beigām, lasītāja acīm paskrien vietas, kontinenti un gadi – dzīve, kāda tā ir, atmiņas par spilgtākajiem mirkļiem. Galvenā varoņa Ferdināna Bardamī pasaules redzējums ir skarbs un miesiski reālistisks (viņu virza izdzīvošanas instinkti, izsalkums pēc sievietēm un reāls bads, fizioloģisks diskomforts, dzīvojot Āfrikas antisanitārā un moskītu saēstā būdiņā vai lētākajā pazemes viesnīcā u. c.), bet Selīna valodas izjūta – poētiska un tieša vienlaikus. Tas arī ir grāmtas šarms – iedziļināties metaforās, salīdzinājumos un valodas burvībā, un fiziski sajust visus aprakstītos apstākļus, kuriem vēstījuma laikā iziet Bardamī. Skaistākās atziņas un epizodes, izrautas no konteksta, izrakstīju piezīmju blociņā, lūk, piemēram, dažas no tām. Heštags #depresuha #deep #romatika

• Tā kā mēs esam tikai maisi ar remdenām, pussapuvušām iekšām, mums nav viegli tikt galā ar jūtām. Iemīlēšanās ir tīrais sīkums, palikt kopā – tas gan ir grūti.
• Mēs esam satikušies kā biljarda bumbas, kas virpuļo cauruma priekšā, taisa īslaicīgus pigorus un tad iekrīt iekšā, un cauri. Šīs bumbas dodas ceļā ar joni un sparu, bet tās nekad nekur tā pa īstam neaizceļo. Mēs arī ne, visa zeme kalpo tam vien, lai mēs visi atkal satiktos – kamēr esam dzīvi, mēs nespējam satikties. [..] mēs satiekamies tikai klusumā, kad ir jau par vēlu – kā mirušie.
• Dzīve ir kā skolas klase, kuras uzraugs ir Apnikums. Tas visu laiku lūr, ko tu dari, par katru cenu vajag imitēt aizņemtību, izlikties, ka dari kaut ko aizraujošu, citādi viņš pienāk klāt un izēd tev smadzenes. Diena, kurā būtu tikai 24 stundas, nebūtu izturama. Dienai ir jābūt ilgai, teju neizturamai baudai, nepārtrauktam dzimumaktam, gribi vai negribi.
• Ierauties naktī kā zarkā, tik ļoti esmu noguris iet un neko neatrast.
• Ziemeļos vismaz, kā smejies, gaļa labāk saglabājas. Ziemeļnieki ir bāli un tādi arī paliek. Starp mirušu zviedru un neizgulējušos jaunekli nav lielas atšķirības.

Pabeidzu lasīt Selīnu vilcienā. Izelpoju un ķēros pie nākamās grāmatas. 

Gan labi, gan varbūt ne pārāk slikti ir tas, ka šis nav ne referāts, ne grāmatas recenzija. Jo lai detalizēti runātu par Serhija Žadana grāmamtu „Džezs pār Donbasu”, būtu pamatīgi jāiespringst. Šīs grāmatas lasīšana bija piedzīvojums, un es to salīdzinātu ar Emira Kusturicas mākslas parādības analogu literatūrā – piesātināti, sulīgi raksturi, notikumi, kustība, spilgti tēli. Tā kā Žadans ir ne tikai prozaiķis, bet arī dzejnieks, viņa vēstījuma valoda ir bezgala poētiska, visos niekos sīkumos. Izlasot grāmatu līdz beigām, es nožēloju, ka uzreiz procesā neķeksēju ārā un neizrakstīju visus tēlainos salīdzinājumus (jo apsolīju sev vairāk nešvīkāt grāmatās un neko nepasvītrot). Dažus piemērus ar favorītsalīdzinājumiem varu ierakstīt arī šeit, lai būtu neliels ieskats par autora domu plūsmu:

• Krūšturis mēnessgaismā mirdzēja kā kaija
• Plaisas asfaltā – dziļas kā krunkas klauna sejā
• Mati slapji kā zvejnieka tīkli
• Melni, kārni dūmi stiepās debesīs kā izbadējušas kobras
• Oktobris, sauss kā pulveris
• Indīgi košas puķes auga un virs tām, kā virs līķiem, gausi planēja lapsenes
• Lapsenes virs manis lidoja kā kaijas virs nogrimušā tankera

Bet autora poētisms atklājas ne tikai salīdzinājumos, protams! Kā viņš raksta par mīlas aktiem! Tas ir jāizlasa pašiem! Galvenais varonis ir Hermans, 33 gadus vecs (vai jauns?) un viņa draugi, viņa dzimtā pilsēta, viņa konkurenti un presētāji, viņa sievietes un viņa atmiņas. Autors panāk brīnišķīgu efektu, montējot tekstu kā kino, paralēlā montāžā savijot tagadnes un pagātnes ainas, radot spriedzi, kāpinājumu un kulmināciju. Lasītāju acu priekšā tiek uzburtas dzīves likumsakarības un neredzamās saiknes, kas visu savieno vienā veselumā. Svarīgi piebilst (to nevar nepamanīt), ka autors ļoti detalizēti un sīki apraksta visu stāsta gaitā satikto un redzēto cilvēku uzskatu – drēbes, frizūras, acu krāsas, saulesbrilles, smaržas, pat šņores u.tml. Viņš glezno ar vārdiem.

Un svarīgākais un būtiskākais, kas jāpasaka par šo grāmatu, kāpēc es arī stāstu par to visiem, ko satieku, un iesaku izlasīt – tas ir humors. Komisms gan dialogos, gan raksturos un situācijas, cilvēki šeit neraud par saviem grūtajiem likteņiem, viņi iesmej par tiem, cīnās un iet tālāk. Un visā slēpjas būtisks vēstījums sabiedrībai un tautai, galvenā atziņa, virstēma, kas lasītājam pašam jāuzlauž vaļā – cilvēkiem jāturas kopā, nevis jākaro vienam ar otru, jādzīvo "po poņatijam". "Tuvība rodas no kopīgiem pārdzīvojumiem, kopīgas dzīves un kopīgas nāves iespējamības. Kaut kur aiz tā visa tad arī sākas mīlestība."

TĀLĀK SPOILERS>>>
Nelasiet tālāk, ja negribat zināt, ar ko beidzas grāmata>>>
>>>
>>>

Tad lūk, interesants novērojums – es izlasīju Selīnu un Žadanu vienu pēc otra. Francija 20.gadsimta sākums un Ukraina 21. gadsimta pirmā desmitgade. Kultūras, laika un telpas atšķirība ir milzīga. Interesanti, ka abi romāni beidzas pilnīgi vienādi. Nu kā, uzrakstīti tie, protams, ir pilnīgi dažādā stilā un valodā, un noskaņā. Bet pēdējais notikums pirms grāmata beidzas (galvenā varoņa drauga nošaušana un nāve) (jā, es to pateicu, es atklāju beigas) – tas vieno abus stāstus. Šī atkāpe bija vajadzīga man tāpēc, lai vienkārši pabrīnītos par to, ka visi stāsti jau ir uzrakstīti. Būtībā, svarīgi ir nevis KAS uzrakstīts, bet KĀ.

Literatūras gada balvas iegūšanas skrējienā sacentās vēl divi latviski iztulkotie darbi – Irvins Velšs „Porno” un Jāns Undusks „Boļševisms un kultūra” (brits un igaunis un viņu tulkotāji).
Tulkojums no angļu valodas starp citu arī ieguva balvu un kļuva par laureātu – vismaz šī viena iemesla dēļ tas būtu jāizlasa (vai jāpašķirsta), lai gan, protams, grāmatas vislabāk ir lasīt oriģinālā valodā, un angļu valoda ir tā valoda, kurā jau nu varētu ienirt un izpeldēt krastā. Igauni apsolu sev izlasīt, vismaz 1 no 4-ām esejām, tik daudz jau var. Bet to pēc tam, aprīlis ir beidzies, un esmu jau devusies ceļojumā uz Indiju kopā ar Salmana Rušdi "Pusnakts bērniem". Par to tad nākamreiz.